Elizabete no Tīringenes: Labdarības gaisma Eizenahā!

Elizabete no Tīringenes: Labdarības gaisma Eizenahā!

Ieskats vēsturē parāda, cik ilgi labdarības un sociālās atbildības tēmas ir nostiprinājušās mūsu sabiedrībā. Šajā kontekstā kā izcils piemērs tiek minēta Tīringenes Elizabete, kura dzīvoja no 1207. līdz 1231. gadam. Viņa bija Ungārijas karaļa Andreasa II un Ģertrūdas fon Andehas meita un ienesa gaismu Eizenahas trūcīgo dzīvē. Osnabrikas baznīca uzsver, ka Elizabete tiek dēvēta par “zvaigzni”, kas sniedz cerību un siltumu nabadzīgākajiem. Viņas nenogurstošā kalpošana slimajiem un trūcīgajiem, ko daži uzskatīja par pazemojošu, padara viņu par labdarības simbolu.

Mūsdienu sabiedrība var ļoti daudz mācīties no Elizabetes. Jo pat tajos laikos, kad šķita, ka sociālie izaicinājumi samazinās, joprojām ir cilvēki, kas iestājas par citiem. Baznīca augstu vērtē labdarības grupas, kas seko tās piemēram un ar savu darbību atzīst katra cilvēka cieņu. Pateicība tiek izteikta visiem tiem, kas risina vajadzības diecēzē, un viņu darbs tiek uzskatīts par labdarības aktu.

Sociālā atbildība mūsdienās

Atskatoties uz 19. gadsimtu, kļūst skaidrs, ka tikt galā ar pieaugošo vajadzību pēc atbalsta, mainoties sabiedrībai, bija ārkārtīgi sarežģīti. Industrializācija un urbanizācija nozīmēja, ka tradicionālā baznīcas labdarība sasniedza savas robežas, savukārt pašvaldības bija pārņemtas ar rūpēm par nabadzīgajiem un slimajiem. Uz šī fona cilvēki 1820. gadā Berlīnē rakstīja: “Brīvība no ļaunuma, atbalsts ģimenēm un lipīgo slimību profilakse” bija nepieciešama. Sociālie dalībnieki mēģināja atrisināt šīs galvenās problēmas, izmantojot dažādas pieejas.

Debates par nabadzību un lielas iedzīvotāju daļas nabadzību ieguva impulsu 20. gadsimta 30. gados, kamēr Vācijas prinči un pilsētas centās ieviest vienotas sociālās sistēmas. Tajā pašā laikā svarīgas bija dažādās tiesiskās attiecības Vācijas Konfederācijas ietvaros. Bavārijā un Virtembergā dzimtenes likumi bija spēkā līdz 1870. gadam, savukārt Prūsija un Bādene vēlējās atbildību par apgādi visiem iedzīvotājiem nodot pašvaldību ziņā.

Sievietes kā sociālās kustības pionieres

Īpaši sievietēm bija izšķiroša loma sociālās palīdzības darbā. Lielajās pilsētās izveidojās spēcīgs konfesionālu un starpkonfesionālu sieviešu apvienību tīkls, kas veltīts sociālajam darbam. Piemēram, 1859. gada Bādenes sieviešu asociācija uzsāka privātu labklājības sistēmu un atbalstīja sievietes izglītībā. Alise Salomon kļuva par pionieri, kas saistīja sieviešu tiesību un sociālā darba jautājumus.

Taču pēc Pirmā pasaules kara aktīvo sociālo jautājumu risināšanu aizēnoja sociālās un ekonomiskās krīzes, kas mazināja veco sieviešu kustības ietekmi. Lai gan 70. gadu jaunā sieviešu kustība balstījās uz pagātnes debatēm un iestājās par politisko līdzdalību “aprūpes darbā”, tas parāda, ka apņemšanās pret vājākajiem un labdarība joprojām ir mūžīga.

Kā uzsver Osnabrikas baznīca, arī mūsdienās svarīga ir misija sniegt rūpes un atzinību. Tīringenes Elizabetes garā katrs indivīds var dot savu ieguldījumu katra cilvēka cieņas saglabāšanā un iespēju mainīt skatījumu, lai sniegtu cerību arī grūtos laikos.

Lai iegūtu plašāku informāciju par sociālo kustību vēsturisko izcelsmi un nozīmi, varat apmeklēt attiecīgās lapas zemāk FileZilla kā arī Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra piekļuvi.