Sēras un jauni sākumi: Atraitnis Ralfs meklē mīlestību un sapratni

Sēras un jauni sākumi: Atraitnis Ralfs meklē mīlestību un sapratni

Sērot mīļotā zaudējuma dēļ dažkārt var būt liels emocionāls izaicinājums, it īpaši, ja esi novecojis. Ralfs Drēgers, 63 gadus vecs atraitnis no neliela ciemata netālu no Prenclavas, pārāk labi zina šo sajūtu. Pirms diviem gadiem viņš zaudēja savu sievu Kerstinu un kopš tā laika bieži jūtas vientuļš. "Es neesmu radīts būt vienam," viņš atzīst un atceras laiku, ko pavadījām kopā gandrīz katru dienu.

Atskatoties uz pagātni, viņš atskatās uz gadiem, kuros abi kopā uzcēla māju, kopja dārzu un iegādājās automašīnu. No vienas puses, šīs atmiņas sagādā prieku, bet no otras – arī apziņu par zaudējumu, kas atstājis plaisu viņa dzīvē. Lai gan viņu atbalsta pieaugušā meita un divi mazbērni, Drēgers arī alkst pēc jaunām attiecībām. Bet ne jau jebkurš: “Meklēju partneri, kurš neaizvietos manu sievu, bet kurš arī ir gatavs dzīvot no jauna,” tā viņš raksturo savu vēlmi.

Tikt galā ar bēdām vecumdienās

Kamēr Drēgers meklē jaunu partneri, pētījums liecina, ka arī daudzi atraitņi pēc noteikta laika izjūt vēlmi pēc jaunām attiecībām. Eksperti bieži raksturo šo periodu kā daļu no individuāla sērošanas procesa, kas var ilgt līdz pat gadam vai ilgāk. Svarīgi pavadoņi šajās fāzēs ir radinieki un draugi, kuri var būt saistīti ar emocionālajiem kāpumiem un kritumiem. Galu galā katrs sērojošs cilvēks iziet cauri dažādām fāzēm, piemēram, šokam, sāpēm, dusmām un visbeidzot pieņemšanai. To apstiprina arī raksts vietnē helpphone.de, kurā izcelts vecāka gadagājuma cilvēku emocionālais izaicinājums, kā tikt galā ar bēdām.

"Manas bēdas bieži jūtas kā pakāpenisks process. Dažreiz ir vienkārši grūti runāt par savām jūtām," atzīst Drēgers. Noderīgas stratēģijas bēdu pārvarēšanai ietver atmiņu saglabāšanu vai ideju apmaiņu ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Drēgers nolēma izmēģināt jaunus vaļaspriekus un apceļot pasauli. Atmiņas par iepriekšējiem ceļojumiem uz Tenerifi, Maltu un Keiptaunu palīdz nostiprināt šo vajadzību.

Novēlējumi nākotnei

Drēgers sevi raksturo kā klusu, patīkamu vīrieti, kuram patīk makšķerēt un kurš nesmēķē. Pēc aiziešanas pensijā nākamgad viņš cer izmantot laiku ne tikai sev, bet arī jaunai partnerībai. "Es vēlos izveidot mīlošu māju, kas atkal ir piepildīta ar dzīvību," viņš saka, rezumējot savu dziļāko vēlmi. Balkonam, ko viņš kādreiz koplietoja ar sievu, atkal jākļūst par drošības vietu klusajos vakaros, pēc kā viņš tik ļoti ilgojas.

Meklējumi jau ir sākušies, un Ralfs Drēgers saglabā optimismu: "Es ceru uz jauku sievieti, kura arī ir zaudējusi savu partneri un ir gatava atkal izbaudīt dzīvi pilnībā." Viņa stāsts ir ne tikai individuāls, bet arī reprezentē daudzus gados vecākus cilvēkus, kuri pēc zaudējuma vēlas rast drosmi atkal skatīties uz priekšu un iet jaunus ceļus.

Viņa vēlme atrast cilvēku drošību ir spēcīga zīme, ka, lai gan skumjām ir vieta dzīvē, ceļš atpakaļ uz laimi viņam joprojām ir priekšā. Tā ir tieksme uz jaunu sākumu un nozīmīga cerība uz pilnvērtīgu kopdzīvi.