Piemiņas kultūra Vācijā: bīstams pagrieziena punkts?

Piemiņas kultūra Vācijā: bīstams pagrieziena punkts?

Piemiņas kultūra Vācijā šobrīd atrodas ugunslīnijā. Pašreizējais EVZ fonda projekta pētījums parāda, kā mainās iedzīvotāju skatījums uz nacistu pagātni. Ar to saistītie jautājumi plaši ietekmē un skar vācu identitāti; patiesībā tie skar vienu no centrālajām pēckara tēmām – samierināšanos ar pagātni.

Pēdējo nedēļu laikā ir izcēlušās daudzas diskusijas par morālajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras Vācija. [Freitag] ziņo, ka cilvēki Vācijā arvien vairāk uzskata, ka viņi var pielikt sava veida “galu” nacistu noziegumiem. Šim apgalvojumam piekrīt aptuveni 38,1 procents memopētījumā aptaujāto, lai gan šī tendence īpaši jūtama pusmūža cilvēku un AfD vēlētāju vidū. Satraucoša zīme, ka samierināties ar savu vēsturi vairs ne visi uzskata par vajadzīgu.

Holokausta loma vācu identitātē

Diskusijā par vainu un atbildību holokausts joprojām ir Vācijas identitātes centrālais elements. Kā uzsver [EVZ fonds], šī tumšā laika risināšana ir būtiska valstiskās leģitimitātes sastāvdaļa, un to māca skolās un publiskos piemiņas pasākumos. Bet tieši diskurss par to arvien vairāk tiek uztverts kā problemātisks. Atskan balsis, kas kritizē Vācijas piemiņas kultūru kā selektīvu un aicina uz plašāku skatījumu, kas ietver arī citas vēsturiskas netaisnības – piemēram, Vācijas koloniālo pagātni.

Pētījumā atspoguļots arī fakts, ka nacionālsociālistu noziegumu atmiņu plaša iedzīvotāju daļa šobrīd uztver kā saspringtu. 43,6 procenti aptaujāto sacīja, ka drīzāk pievērsīsies pašreizējām problēmām, nevis turpinās risināt pagātnes problēmas. Šo attieksmi atspoguļo sajūta, ka noziegumi pret ebrejiem “turpina tikt turēti pret vāciešiem”.

Mūsdienu izaicinājumi

Pašreizējā politiskā klimata novērtējums skar īpaši nopietnu toni: Veronika Hāgere no EVZ pētījuma rezultātus raksturo kā “atceres kultūras lūzuma punktu”. Būtiska nozīme ir briesmām, ka nacionālsociālisms tiek uzskatīts par vienkāršu vēsturisku laikmetu, kam nav nekādas saistības ar mūsdienām. Uz šī fona ir arī pamanāmas bažas par to, ka ebreju kopienā kritiskās balsis, kas cenšas atbalstīt humāno palīdzību, zaudē redzamību.

Šī diskusija izvirza jautājumu: kā Vācijai būtu jārisina atbildība? Kamēr Vācija piegādā Izraēlai ieročus, kas tiek izmantoti konfliktā pret civiliedzīvotājiem Gazā, humānās palīdzības cerības ir grūti savienojamas ar piemiņas kultūru. Atmiņas attēls, kas ietver daudzas dzīves realitātes, pārāk bieži paliek nepilnīgs.

Laikā, kad samierināšanās ar savu vēsturi daudziem tiek uztverta kā saspringta, ir svarīgi iedibināt piemiņas kultūru, kas ne tikai palīdz samierināties ar pagātni, bet arī veicina taisnīguma sajūtu tagadnē. Šāds process prasa pastāvīgu pārdomu un atklātu diskusiju.

Rezumējot, atliek teikt, ka vācu atceres kultūra atrodas nepārtrauktā pārmaiņu procesā. Ir būtiski, lai tas ne tikai aptvertu holokausta vēsturi, bet arī sniegtu vietu pretrunām un dažādībai sava nacionālā naratīva ietvaros. Tas ir vienīgais veids, kā pārvērst lepnumu par novēloto konfrontāciju ar vēsturi par diferencētu un pieņemamu vācu identitātes sastāvdaļu.