Atmiņas kultūra Vācijā: bīstams pagrieziena punkts?

Atmiņas kultūra Vācijā: bīstams pagrieziena punkts?

Deutschland - Atmiņas kultūra Vācijā šobrīd atrodas ugunsgrēka līnijā. Pašreizējais EVZ fonda projekta pētījums parāda, cik spēcīga iedzīvotāju perspektīva maina nacistu pagātni. Saistītie jautājumi piesaista plašas apļus un pieskaras vācu identitātei, drīzāk tie rodas uz vienas no post -war perioda galvenajām tēmām: tikt galā ar pagātni.

Pēdējo nedēļu laikā par morālajiem izaicinājumiem, ar kuriem Vācija saskaras, ir pārtrauktas daudzas diskusijas. [Piektdiena] ziņo, ka Vācijā arvien vairāk tiek uzskatīts, ka sava veida “secinājums”, lai spētu pievilkties zem nacistu noziegumiem. Apmēram 38,1 procents respondentu piezīmju pētījumā piekrīt šim paziņojumam, saskaņā ar kuru šo tendenci var īpaši stingri novērot cilvēkiem vidējā vecuma un AFD vēlētājiem. Traucējoša zīme, ka vairs netiek uzskatīts par nepieciešamu nodarboties ar savu vēsturi.

Holokausta loma vācu identitātē

Pētījumā ir redzams arī fakts, ka nacionālsociālistu noziegumu atmiņu uztver tikai kā stresu. 43,6 procenti aptaujāto apgalvo, ka viņi izvēlas sevi veltīt pašreizējām problēmām, nevis turpināt darbu pagātnē. Šī attieksme atspoguļojas sajūtā, ka vācieši tiek "turpināti" turēt "noziegumus ebrejiem.

Pašreizējās problēmas

Īpaši nopietns tonis liek domāt par pašreizējā politiskā klimata novērtējumu: Veronika Hagere no EVZ apraksta pētījuma rezultātus kā "kultūras slīpuma punktu". Risks, ka nacionālais sociālisms tiks uzskatīts par tikai vēsturisku laikmetu, bez atsauces uz mūsdienām ir būtiska nozīme. Ņemot vērā šo fonu, pastāv arī ievērojamas bažas, ka kritiskās balsis ebreju kopienā, kas mudina atbalstīt humāno palīdzību, zaudē redzamību.

Šajā diskusijā rodas jautājums: kā Vācijai vajadzētu tikt galā ar tās atbildību? Kamēr Vācija nodrošina ieročus Izraēlai, kas tiek izmantoti konfliktā pret civiliedzīvotājiem Gazā, humānās palīdzības cerības diez vai tiek harmonijā ar piemiņas kultūru. Atmiņas attēls, kas ietver daudzas dzīves realitātes, joprojām ir nepilnīga.

Laikā, kad paša vēstures pārbaude daudziem tiek uztverta kā stresa, ir svarīgi izveidot atmiņas kultūru, kas ne tikai palīdz apstrādāt pagātni, bet arī veicina taisnīguma sajūtu tagadnē. Šādam procesam ir nepieciešama pastāvīga refleksija un atklāta diskusija.