Bundesvēra 70 gadi: pārskats par dibināšanas vēsturi!

Bundesvēra 70 gadi: pārskats par dibināšanas vēsturi!

Šodien, 2025. gada 12. novembrī, atskatāmies uz Bundesvēra pirmsākumiem, kas aizsākās tajā pašā datumā 1955. gadā ar 101 brīvprātīgā iecelšanu par karavīriem Ermekeilas kazarmās Bonnā. Toreiz federālais aizsardzības ministrs Teodors Blanks teica aizkustinošu runu, kurā aicināja pārdomāt pagātni un piešķīra jaunajai armijai seju, lai gan uniformās tērptie karavīri bija ģērbušies tumšos uzvalkos sakarā ar novēlotām piegādēm. Tiktāl par Bundesvēra pirmo dienu eleganci. Prezidents Konrāds Adenauers bija lielā mērā atbildīgs par bruņoto spēku izveidi. Viņš mudināja ātri izveidot jaunas militārās struktūras, kamēr Bundestāgā joprojām notika karstas debates par militārajiem tiesību aktiem. Viņš ātri izstrādāja brīvprātīgo likumu, lai viņš patiešām varētu ziņot par pirmajiem karavīriem, negaidot izmaiņas konstitūcijā.

Bailes par Vācijas pārbruņošanos pieauga pēc Staļina nāves un pieaugošajām padomju ambīcijām pēc Vācijas vienotības. Adenauers, kurš 1956. gada janvārī apmeklēja vairākas izveidotā Bundesvēra kompānijas, uzsvēra, ka jauno armiju nevajadzētu saukt par “vērmahtu”. Tomēr prasība turpināt militārās tradīcijas bija abpusēja. Blank savā runā citēja militāro domātāju Gerhardu fon Šarnhorstu, lai uzsvērtu jaunās armijas tradīciju.

Agrīnā Bundesvēra izaicinājums

Strīdīgs jautājums bija par virsnieku, piemēram, Hansa Speidela un Ādolfa Heusingera, kuriem abiem bija militārā izglītība, piemērotība. Lai uz jaunajiem spēkiem nekristu pagātnes ēnas, personāla vērtēšanas komisija rūpīgi izskatīja virsnieku pieteikumus. No 600 izskatītajiem pieteikumiem aptuveni 100 tika noraidīti. Šī rūpīgā pārbaude bija nepieciešama, lai novilktu skaidru līniju ar “pilsoņa formas tērpā” paštēlu saistībā ar pamatlikuma vērtībām.

Vēl viens elements bija Bundesvēra kontrole. Adenauers vēlējās, lai valdība kontrolētu armiju, savukārt sociāldemokrāti un Savienības daļas pieprasīja lielāku parlamentāro uzraudzību. Galu galā kontroles pienākums tika nostiprināts Pamatlikumā, kas Bundestāga Aizsardzības komitejai piešķīra plašas tiesības. Argumentus par pārbruņošanos pastiprināja arī Ziemeļkorejas uzbrukums Dienvidkorejai un pieaugošās NATO prasības, kas prasīja 500 000 vīru lielu karaspēku.

Strīds par militarizāciju

Tomēr jautājums par pārbruņošanos nebija bez strīdiem. Pretestību galvenokārt izraisīja SPD un protestantu baznīca, kas pauda bažas par sabiedrības militarizāciju. Neskatoties uz šīm bažām, iesaukšanas laikmets sākās 1957. gada 1. aprīlī, kad kazarmās ieradās pirmie iesaucamie, kas papildināja Bundesvēra personālu. Nebija pat aizdomas, ka šis lēmums ir balstīts uz kaut ko mazāku kā plašu Vācijas drošības plānošanu un stratēģiju.

Bundesvēra pamats tika apspriests dažādos veidos ne tikai publiski, bet arī iekšēji. Bijušie Vērmahta virsnieki strādāja pie konceptuālajiem pamatiem un veidoja Bundesvēra pirmo pavēlniecības štābu. Federālā arhīva dokumenti parāda, cik smalka bija Vācijas aizsardzības politika. Pēc Otrā pasaules kara jaunajam Bundesvēram nebija paredzēts turpināt Vērmahta tradīcijas, bet gan pilnībā iekļauties jaunizveidotajā demokrātiskajā kārtībā.

Tas liecina, ka Bundesvēra pirmie soļi bija sarežģīta politisko, sociālo un drošības politikas apsvērumu mijiedarbība. Pamatlikuma vērtības, kas stājās spēkā 1949.gada 23.maijā un 2024.gadā svinēs 75.gadadienu, veidoja pamatu jauno bruņoto spēku identitātei. Mūžības klauzula aizsargā būtiskus demokrātijas principus, kuriem būtu jāveido arī Bundesvērs, kas joprojām ir svarīgs šodien.