Rio Reisers: Leģendārā izrāde Austrumberlīnē, kad mūris krita!

Rio Reisers: Leģendārā izrāde Austrumberlīnē, kad mūris krita!

1988. gada 1. oktobrī roka scēna VDR piedzīvoja neaizmirstamu vakaru, kad leģendārais Rio Reisers uzstājās izpārdotajā Austrumberlīnes Werner-Seelenbinder-Halle. Reizers, kurš 1986. gadā iekaroja topus ar savu grupu “Ton Steine ​​​​Scherben” un savu himnu “König von Deutschland”, nāca no Kreicbergas Rietumberlīnē un bija pretestības un pārmaiņu simbols laikā, kad VDR bija jūtama politiskā letarģija. Tas ziņo rbb tiešsaistē.

Zālē valdīja elektriska atmosfēra, jo grupas fani skaļā balsī dziedāja līdzi gan vecajām, gan jaunajām dziesmām. Īpaši emocionāla bija dziesma “Sapnis ir beidzies”, kuras tekstā tika atspoguļotas ilgas pēc citādas realitātes un klātesošos konfrontēja ar jautājumu: “Vai uz zemes ir valsts, kur sapnis ir realitāte?” Skatītāju svinīgā atbilde "Tā nav šī valsts!" ilustrēja juceklīgo situāciju VDR un kāri pēc brīvības un pārmaiņām. Izrāde bija gandrīz kā politisks manifests, kas tā laika notikumus ietvēra vārdos, kā archive.org dokumentēts.

Izrāde politiski skarbā vidē

Toreiz Rio Reizeram pēc FDJ uzaicinājuma tika dota iespēja spēlēt Austrumberlīnē. Koncerts notika VDR politiskajos ietvaros, un dažas viņa politiskās dziesmas, piemēram, “No Power for Nobody”, netika atskaņotas, lai izvairītos no pārpratumiem ar pie varas esošajiem. Taču skatītāji nebija pārsteigti un priekšnesuma laikā vicināja anarho karogus, kas liecināja par vēlmi pēc pārmaiņām. Reizers atskaņoja arī savus hitus “Let us be miracle”, “Stowaway” un “Junimond” un lika klausītāju sirdīm pukstēt straujāk. Izrāde tika atkārtota 2. oktobrī ar gandrīz identisku programmu un skatītāju reakcijām, demonstrējot lielo nepieciešamību pēc šādiem kultūras pasākumiem VDR.

Astoņdesmito gadu beigas VDR raksturoja garlaicība un stagnācija, taču roka aina joprojām uzplauka. Saskaņā ar Federālās pilsoniskās izglītības aģentūras datiem rokmūzika bija svarīgs jauniešu kultūras elements, ko atzina gan pie varas esošie, gan iedzīvotāji. Pāreja no Valtera Ulbriha uz Ērihu Honekeru radīja rokmūzikas popularizēšanu 1970. gados, SED radot darbus, kuru mērķis bija iepazīstināt jauniešus ar sociālistisko utopiju. Tomēr nozare tika rūpīgi uzraudzīta, un daudziem mūziķiem bija jāsaņem atļauja uzstāties publiski, lai netiktu uztverti kā draudi sociālistiskajai kārtībai, kā bpb.de tiek izpildīts.

Sekas un Ostalgie

Reizera parādīšanās sekas ir stipri jūtamas arī šodien. Tā sauktā “Ostalgie”, nostalģiska sajūta pret VDR, kopš komunisma krišanas ir attīstījusies par interesantu parādību, kas izpaužas ne tikai pasākumu un svētku formā, bet arī caur tirgiem un atrakciju parkiem. Šīs atmiņas papildina ekonomiskie panākumi: Bertelsmann Group sasniedza milzīgus pārdošanas apjomus ar kādreizējiem austrumu popmūzikas un rokmūzikas iestudējumiem, tādējādi parādot, cik mūžīgs un spēcīgs ir šīs mūzikas vēstījums.

Kopumā var teikt, ka Rio Reisera uzstāšanās Austrumberlīnē bija daudz vairāk nekā tikai koncerts. Tas bija nozīmīgs kultūras notikums īstajā laikā un cēla uz skatuves daudzas politizētas domas un cerības, kas virmoja gaisā. Atmiņas par šo laiku un pašu Reizeru dzīvo mūzikā un daudzu cilvēku sirdīs, kuri tiecās pēc brīvības un pārmaiņām.