Pēc 60 gadiem: Piekrastes aizsardzība paziņo par populāru kempingu Rīgenā!

Pēc 60 gadiem: Piekrastes aizsardzība paziņo par populāru kempingu Rīgenā!

Pīters Vulfs, 74 gadus vecs, ir īsts “Wildwood kempinga” pazinējs netālu no Rīgenas Zikera. Tur viņš vasaras brīvdienas pavada jau 59 gadus, sākot ar telti un guļammaisu, un kopš komunisma krišanas savu māju atradis kā pastāvīgs kemperis pie ūdens. Taču šī tradīcija tagad varētu pēkšņi beigties. Vienu dienu pēc savas dzimšanas dienas Vulfs saņēma e-pastu, kurā tika pārtraukts viņa kempinga līgums uz 2026. gada sezonu. Viņam līdz 31. oktobrim ir jāizvāc un jāizjauc sava karavāna. "Es baidos, ka šajā īsajā laikā nevarēšu no visa pareizi atbrīvoties," viņš sūdzas.

Emocionālā saikne ar kempingu Vulfam ir spēcīga. "Gadu laikā esam ieguldījuši aptuveni 25 000 eiro," viņš saka, atceroties. Ar šo vietu saistās ģimenes svinības un neskaitāmas atvaļinājuma dienas. Taču pārtraukšana rada jautājumus – Vulfam ir aizdomas, ka savu lomu spēlē slepeni vietnes noteikumu pārkāpumu saraksti. Objekta vadītājs Bendžamins Rūts noraida šos apgalvojumus, norādot, ka pārkāpumi tiek dokumentēti, lai nepieciešamības gadījumā varētu izteikt brīdinājumus.

Piekrastes aizsardzība un tās sekas

Rūtai situācija ir skaidra: "Vietu demontāža nepieciešama krasta aizsardzības pasākumu dēļ." Kopā jāpārvietojas deviņiem kemperiem. Viena no piedāvātajām alternatīvajām vietām Vulfa acīs ir vienkārši nepiemērota, jo regulāri tiek appludināta. Rūta to redz citādi un uzsver, ka neviena inficētā vieta netika piedāvāta.

Izbeigšanas risināšana rada arī juridiskus jautājumus. Kopumā, lai būtu pierādījumi, ieteicams uzteikumu iesniegt rakstiski. Tā ir izplatīta prakse, kas ir pārvaldāma arī pastāvīgajām autostāvvietām. Atcelšanas termiņi var atšķirties atkarībā no kempinga un parasti ir no trīs mēnešiem līdz gadam. Ja viņiem ir kādi jautājumi, kemperiem ir jāsazinās tieši ar operatoru.

Rūgti saldas beigas

Izredzes, ka šīs varētu būt Vulfa pēdējās brīvdienas Zudaras pussalā, ir sāpīgas. "Es nevēlos sākt no jauna kaut kur citur," viņš saka ar nopūtu. Piedāvāto telpu noraidīšana un pieprasītā izlikšana pēc neilga brīdinājuma viņu atstāj neapmierinātu. "Šīs nav tādas atvadas, kuras es gribēju," turpināja Vulfs.

Ilggadējiem kemperiem situācija ir skaidra – viņi labprātāk veic izmaiņas savā tempā. Piekrastes aizsardzības un zemes apsaimniekošanas skarbā realitāte, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet kā noteikumi, patiesībā bieži vien ir starppersonu lēmumi ar emocionālu nozīmi. Vulfs un viņa ģimene tagad saskaras ar dilemmu – laist viļņos pēdējās sava mīļotā kempinga pēdas.

Pētera Vulfa stāsts ilustrē, kā kempingi bieži vien ir ne tikai atpūtas vietas, bet arī atmiņu un tradīciju mājvieta. Atliek vien redzēt, cik daudziem citiem līdzīgās situācijās ir jāpārvar izaicinājumi, kas saistīti ar aizbraukšanu un jaunu sākumu.