Māksla pret aizmirstību: Performance izgaismo transpaaudžu traumas

Māksla pret aizmirstību: Performance izgaismo transpaaudžu traumas

2025. gada 10. oktobrī atkal ir pienācis laiks: Potsdamas KunstHaus sagaida īpašs notikums kultūras interesentus. Seši mākslinieki, gan ebreji, gan neebreji, izceļ uz skatuves savu unikālo skatījumu uz aizkustinošu un centrālo tēmu: transpaaudžu trauma saistībā ar šoa un nacionālsociālismu. Šis pasākums, kas sāksies plkst. 18.00, būs ne tikai radošs piedzīvojums, bet arī aizsāks dziļu pagātnes izpēti, kā ziņo potsdam.de.

Mākslinieki piedāvā plašu darbu klāstu – no instalācijām līdz gleznām līdz video darbiem. Uzmanības centrā ir neredzamais, pagātnes plaisas un pēdas, kas parādās mazbērnos un ilustrē vēstures dzīvīgumu. Šīs performances ietvaros tiks prezentēts arī pavadošais izstādes katalogs, kas dokumentē mākslinieciskās diskusijas un tādējādi kalpo kā nozīmīgs ieguldījums paaudžu atmiņā.

Transpaaudžu atmiņas darbs

Transpaaudžu traumas jēdziens attiecas uz sistemātiskās vajāšanas un iznīcināšanas ilgtermiņa sekām nacionālsociālisma laikā. Fil. Kurts Grīnbergs savā rakstā uzsver, kā šī pieredze veido ne tikai izdzīvojušos, bet arī viņu pēcnācējus. Izrādās, ka saspringtās atmiņas nevar vienkārši “noņemt”, kā parāda yadvashem.org. Drīzāk pagātne paliek kā pastāvīga ģimeņu sastāvdaļa, ko bieži pavada dziļš klusums un apspiešana.

Jo īpaši izdzīvojušo bērni saskaras ar izaicinājumu attīstīt savu identitāti traumatiskas pieredzes ēnā. Viņi izjūt “indīgo ģenerativitāti”, kas izpaužas viņu ģimenes vidē un rada grūtības. Arī pāridarītāju un sekotāju pēctečiem nereti nākas saskarties ar mantojumu, ko iezīmē vainas apziņa un kauns. Neverbālajai komunikācijai ģimenē arī šeit ir izšķiroša loma, jo emocionālā nasta bieži tiek nodota neizrunāta.

Psiholoģiskais stress un ģimenes tradīcijas

Kā liecina pašreizējie pētījumi par traumu pārnešanu, traumētas personas psiholoģiskais stress bieži vien nepaliek bez sekām viņu bērniem. Viņu iekšējie konflikti var izpausties kā nasta nākamajai paaudzei. Raksts vietnē css.ch parāda, ka šādu traumu pārnešana ir sarežģīts un pretrunīgs lauks, kurā, iespējams, arī epiģenētikai ir nozīme. Tāpēc šo jautājumu risināšana prasa ne tikai iejūtību, bet arī diferencētu pieeju un pastāvīgas diskusijas.

Rezumējot, saskarsme ar transpaaudžu traumām ir mazliet kā senas dārgumu lādes atvēršana. Katrs skatiens iekšā parāda ne tikai skaistumu, bet arī pagātnes tumsu. 10. oktobra pasākums aicina izzināt šo telpu un izvirzīt priekšplānā mazbērnu balsis, kas nes pagātnes mantojumu un vienlaikus atrod savu radošo izpausmi. Jābūt vēstures, mākslas un atmiņas darba interesentiem!