Saksija-Anhalte: Ministru prezidents aicina veikt robežkontroli un reformas!

Saksija-Anhalte: Ministru prezidents aicina veikt robežkontroli un reformas!

Pēdējās dienās apgriezienus uzņēmušas diskusijas par robežkontroli Vācijā. Saksijas-Anhaltes premjerministrs Reiners Haselofs (CDU) nenogurstoši uzsvēris steidzamo nepieciešamību pēc robežkontroles un patvēruma meklētāju noraidīšanas. Viņš uzskata, ka valstij ir svarīgi nodrošināt savu robežu integritāti, un viņš aicina veikt korekcijas spēkā esošajos likumos, ja tiesas nāks izskatīt deportācijas. No viņa viedokļa šis nepieciešamais pasākums ir plašākā politiskā kontekstā, jo pašlaik Saksijā, Tīringenē un Brandenburgā nav demokrātiskā centra absolūtā vairākuma, kas situāciju vēl vairāk sarežģī [fundscene.com](https://fundscene.com/sachsen-anhalt-dringt-auf-kontrollen/fortfueder.report.

Savukārt Reinzemes-Pfalcas premjerministrs Aleksandrs Švicers (SPD) brīdina, ka robežkontrole nedrīkst kļūt par pastāvīgu situāciju. Arī Federālās padomes prezidente Anke Rēlingere (SPD) aicinājusi Vāciju atgriezties Šengenas zonā bez robežkontroles un kritizējusi robežu amatpersonu nepieciešamību pie neesošām barjerām. Šīs pretrunas politiskajā vidē skaidri parāda, ka imigrācijas un patvēruma jautājums joprojām ir ļoti jutīgs un pretrunīgs.

Dublinas sistēma: noteikumi un izaicinājumi

Dublinas sistēmai ir galvenā loma patvēruma pieteikumu kontekstā. Dublinas III regula nosaka, kura ES dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma pieteikumiem. Tas attiecas uz visām dalībvalstīm, kā arī uz Šveici, Lihtenšteinu, Islandi un Norvēģiju. Dublinas sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai pieteikuma iesniedzēju personiskā izcelsme un bēgšanas vēsture tiktu identificēta un novērtēta tikai vienu reizi. Mērķis ir novērst sekundāro migrāciju Eiropas iekšienē, kurā bēgļi dodas uz citu valsti, lai tur iesniegtu jaunu patvēruma pieteikumu. BAMF pārbauda, ​​vai par patvēruma pieteikumu ir atbildīga cita valsts, kā ziņo WDR.

Ja tiek konstatēts, ka atbildīga ir cita valsts, rodas pārņemšanas prasība. Ja otra valsts piekrīt, pārvietošana notiek un tiek uzskatīta par izraidīšanu. Tomēr šos tiesiskā regulējuma nosacījumus ne vienmēr ir viegli īstenot: pirmajā pusgadā tika iesniegti aptuveni 40 000 pārņemšanas pieprasījumu citām dalībvalstīm, bet tikai aptuveni 25 000 tika pieņemti, un faktiski bija tikai ap 3500 deportāciju.

Termiņi un procedūras patvēruma piešķiršanas procesā

Dublinas procedūra ir ierobežota laikā. Vācijas iestādēm ir seši mēneši, lai veiktu nodošanu, lai gan īpašos gadījumos šo periodu var pagarināt līdz pusotram gadam. Ja tas nenotiks laikā, Vācija būs atbildīga par patvēruma procedūru. Tas ir papildu izaicinājums, jo juridiskais pamats un saistītie termiņi ir sarežģīti. Pretendenti var iesniegt prasību tiesā pret BAMF lēmumiem, kas var vēl vairāk aizkavēt procesu. Ir arī svarīgi, lai pārsūtīšana nenotiktu uz pieteikuma iesniedzēja mītnes valsti, bet gan uz citu dalībvalsti, kā paskaidrots vietnē [bamf.de] (https://www.bamf.de/DE/Themen/AsylFluechtlingsschutz/AblaufAsylverfahrens/Dublin procedúra/dublin procedúra-node.html).

Šis mulsinošais politisko prasību un juridisko izaicinājumu sajaukums liecina, ka debates par patvēruma procedūrām un robežkontroli Vācijā nebūt nav beigušās. Īpaši skartās valstis, piemēram, Saksija-Anhalte, redz savu stāvokli jaunā gaismā un paļaujas uz skaidrām rīcības iespējām, lai nodrošinātu savas robežas. Šajā jauktajā situācijā atliek cerēt, ka tiks atrasta objektīva diskusija un dzīvotspējīgi risinājumi, kas attaisno gan humanitārās saistības, gan reālpolitiku.