Jauna atzīšana par piespiedu pārvietošanu: 7500 eiro kompensācija!

Jauna atzīšana par piespiedu pārvietošanu: 7500 eiro kompensācija!

Schmalkalden-Meiningen, Deutschland - Nākamajās nedēļās Vācijā stājās spēkā nozīmīgas likuma izmaiņas, kas koncentrējas uz piespiedu pārcelšanās likteni no GDR. Kopš 2025. gada 1. jūlija “SED UnihindRechtinigungs likuma” novellai būs ietekme, kas nodrošina vienreizēju maksājumu 7500 eiro kā sociālo atzinību. Neskatoties uz šo pozitīvo attīstību, joprojām pastāv nenoteiktība par to cilvēku skaitu, kas attiecās uz Thuringia, jo daudzi, iespējams, vairs nedzīvo.

Piespiedu izlaidumi, kas notika pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, ir tumša nodaļa Vācijas vēsturē. GDR valdība naktī piespieda tūkstošiem cilvēku un miglas kampaņas pārcelties, bieži iegūstot, ka viņi dzīvoja pārāk tuvu "rietumos". Viens piemērs ir Brunhilde Gerlach ģimene, kas tika pārvietota no Wohlmuthausen uz Gotu. Vēl viens liktenis ir Günther Henneberger, kurš 1952. gada maijā zaudēja dzimteni bēdīgi slavenā "Aktion Vermen" laikā.

obligātās ekspozīcijas detalizēti

Piespiedu pārvietošanas laikā tika reģistrēti no 11 000 līdz 12 000 cilvēku. Tie notika dažādās akcijās, tostarp 1952. gadā "darbības robeža" un "darbība, kas ir nežēlīgi" 1952. gadā, kā arī "komentēt" un "Aktion Kornblume" 1961. gadā. Mērķis bija no drošības zonām noņemt politiski neuzticamus pilsoņus. Cilvēki bieži tika izlauzti no savām mājām bez brīdinājuma un ielādēti kravas automašīnās, kas ne tikai izraisīja haotiskus apstākļus, bet arī samazināja viņu īpašumu.

Piemērs ir Zicherie ciemats, kas tika nojaukts 1952. gadā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kurus skāra pasākumi, bija pastāvīgā ārkārtas stāvoklī; Starp skartajiem bija arī baznīcas vadītāji, bijušie NSDAP locekļi un daudzi, kas bija saskarē ar rietumiem caur iekšzemi.

Sekas sekas

Pārvietošanai bija nopietna ietekme uz attiecīgajām ģimenēm. Daudzi nekad vairs neredzēja savu īpašumu, un viņiem vairs nebija atļauts atgriezties bloķējošajās zonās līdz 1990. gadam. Šie zaudējumi gadiem ilgi palika bez novērtējuma. Tikai 1990. gadā pēc kārtas tēma nonāca darba kārtībā caur “Jauno forumu”, kas noveda pie kluba izveidošanas, kas uztvēra piespiedu nolietojuma intereses.

Lai arī 1990. gada septembrī stājās spēkā rehabilitācijas likums, tas atkal tika savākts ar atkalapvienošanos. Tikai 1994. gadā tika pieņemts likums, kas ļāva pieteikties rehabilitācijai, bez pietiekama novērtējuma.

Gaidāmās likuma izmaiņas ir ne tikai solis pareizajā virzienā, bet arī jau sen nokavēts vēstures uzņemšana. Šis maksājums nav paredzēts kā kompensācija par cietušajiem, bet tas atspoguļo oficiālu ciešanu atzīšanu, kas cieta piespiedu pārvietoto. Atliek redzēt, kā tuvākajos gados attīstīsies uztvere un atmiņa. Šo cilvēku likteni nevajadzētu aizmirst, un sabiedrībā ir jānodrošina, ka atmiņa paliek dzīva.